Cecilias un Denisa balsis

Ir brīži, neatkārtojami telpas un laika krustpunkti, kad dzīve uzdod jautājumu un atbilde uz to var uz visiem laikiem mainīt dzīves gaitu. Mums šis brīdis pienāca, kad apritēja četrdesmit: mums bija jāizvēlas — turpināt iet savu dzīves ceļu, pazīstamo ceļu, ko bijām iemācījušies saukt par savējo, vai arī nogriezties no iemītās takas, no jauna iedegt savu aizrautību un varbūt iztēloties citādu nākotni.

Mūsu drošie patvērumi atradās tālu no laukiem, tomēr nolēmām atstāt šo drošību aiz muguras un doties pa ceļu, ko līdz tam bijām iepazinuši tikai nedēļas nogalēs, ar motociklu apceļojot Itāliju. Vienā no šīm nedēļas nogalēm negaidīti iepazinām jaunu draugu un sapratām, ka vairs nekad no tā nešķirsimies. Daži to sauc par «sarkano zeltu», un šis apzīmējums ir trāpīgs — tā patiešām ir visaugstāk vērtētā garšviela. Tā ir visvērtīgākā, jo tās audzēšanā un novākšanā viss jādara tikai ar rokām, veltot tikpat daudz rūpju un uzmanības kā cilvēkiem, kurus mīlam.

Tā mēs atkal sākām mācīties, jo zināšanu nekad nevar būt par daudz, un pārveidojām zemesgabalu, kur reiz auga vīnogulāji, radot tam mājvietu tepat līdzās mūsējai, Redžo pakalnu pakājē. Daži radinieki pārsteigumā skatījās uz mums ieplestām acīm un droši vien domāja, ka esam ļāvušies mirkļa iegribai — kā gan citādi kāds varētu atteikties no atvaļinājumiem un nedēļas nogalēm garšvielas, ko sauc par safrānu, dēļ.

Taču reizēm, pieņemot izaicinājumu, ir vērts ieklausīties šajā neprāta dzirkstī. Šodien mēs dzīvojam safrānam — tas nosaka mūsu dienu ritmu. Tieši safrāna dēļ garajās ražas novākšanas dienās modinātājs zvana četros no rīta un mēs, uzvilkuši kombinezonus un paņēmuši lukturīšus, dodamies uz laukiem gan aukstumā, gan lietū. Mājās atgriežamies dubļiem klāti, patīkama noguruma pārņemti, un šim nogurumam piemīt īsta uzvaras garša.

Nav viegli izrauties no saviem ieradumiem un atskatīties uz agrāko dzīvi: strauju, bez brīva mirkļa, lai apstātos, pavērotu vai ievilktu elpu. Tieši par to ir mūsu iecere: «pārdomāt», pārveidot tagadni, lai spētu dzīvot līdzās dabai, baudīt to, ko tā sniedz mūsu maņām, un cienīt ritmu, kas veido katru mirkli.

Daudzu satikto cilvēku skatienos pamanām izbrīnu: viņus reizēm pārsteidz tas, cik daudz no mums pašiem, mūsu vēstures un ģimenes ieplūst mūsu ikdienas darbā. Taču, ja mēs varētu izvēlēties, kā to nosaukt, droši vien nesauktu to par «darbu». Tas drīzāk līdzinās brīnišķīgam piedzīvojumam, atslēgai, kas atver durvis uz tādu laimi, kura vēl pirms dažiem gadiem šķita nesasniedzama. 

Varbūt tā ir taisnība — mēs patiešām izvēlējāmies ceļu kalnup, varbūt tas nebija tik gaišs kā visi pārējie, varbūt pa to bija grūtāk iet, taču mums tas nebija svarīgi, jo tas bija mūsu ceļš.

Autori:
Teksts: Carlotta Fiore
Foto: Diego Rosselli